📖 Salamana Pamācības 8
-
1
Vai gudrība nesauc, un atzīšana nepaceļ savu balsi?
-
2
Kalnu virsgalā tā stāv, ceļmalā uz ceļu jūtīm;
-
3
Pie vārtiem pilsētas priekšā, kur pa vārtiem ieiet, viņa skaņi sauc:
-
4
“Uz jums, vīri, es saucu, un mana balss iet pie cilvēku bērniem.
-
5
Ņemiet vērā, nejēgas, gudrību, un, ģeķi, paliekat prātīgi!
-
6
Klausāties, jo es runāšu augstas lietas un atdarīšu savu muti ar skaidriem vārdiem.
-
7
Jo mana mute runās patiesību, un bezdievība manām lūpām ir negantība.
-
8
Visi manas mutes vārdi stāv taisnībā, iekš tiem nav netiklības, nedz viltības.
-
9
Tie ir visnotaļ taisni tam, kas tos saprot un skaidri tiem, kas atzīšanu atraduši.
-
10
Pieņemiet manu mācību labāk nekā sudrabu, un atzīšanu vairāk nekā tīru zeltu;
-
11
Jo gudrība ir labāka pār pērlēm, un viss, ko tu kārotu, tai netiek līdz.
-
12
Es, tā gudrība, mītu pie samaņas un atrodu vērtīgu padomu.
-
13
Tā Kunga bijāšana ir: ienīdēt ļaunu, lepnību, augstprātību un ļaunu ceļu, un es ienīstu netiklu muti.
-
14
Pie manis ir padoms un palīgs; es esmu atzīšana, man ir spēks.
-
15
Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji;
-
16
Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi.
-
17
Es mīlēju tos, kas mani mīl, un kas mani rūpīgi meklē, tie mani atrod.
-
18
Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība.
-
19
Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs.
-
20
Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās,
-
21
Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu.
-
22
Tas Kungs mani nolika par Sava ceļa iesākumu, par Savu radījumu pirmaju no mūžības.
-
23
No mūžības es esmu iecelta, no iesākuma, no pasaules gala.
-
24
Kad dziļumi vēl nebija, tad es piedzimu, kad avoti vēl nebija, no ūdeņiem grūti.
-
25
Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu.
-
26
Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus;
-
27
Kad Viņš debesis sataisīja, tad es tur biju; kad Viņš izplatīja debess velvi pār dziļumiem,
-
28
Kad Viņš padebešus augšām nostiprināja, kad dziļumu avoti krākdami krāca,
-
29
Kad Viņš jūrai lika robežas, ka ūdeņi neplūstu pār viņas malām, kad Viņš nostiprināja zemes pamatus:
-
30
Tad es biju pie Viņa tā izdarītāja un biju Viņa prieks dienu dienas un līksmojos viņa priekšā vienmēr:
-
31
Es līksmojos Viņa pasaules virsū un mans prieks ir pie cilvēku bērniem.
-
32
Tad klausiet nu mani, mani bērni; jo svētīgs, kas manus ceļus sargā.
-
33
Klausiet pamācīšanai un topiet gudri, un neatmetat viņu.
-
34
Svētīgs tas cilvēks, kas mani klausa, kas kavējās pie manām durvīm dienu no dienas, sargāt manu durvju stenderus;
-
35
Jo kas mani atrod, tas atrod dzīvību un dabūs žēlastību no Tā Kunga.
-
36
Bet kas pret mani grēko, tas dara varu savai dvēselei; kas mani ienīst, tie visi līdz mīļo nāvi.”