📖 Salamana Augstā dziesma 2
-
1
Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
-
2
Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
-
3
Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
-
4
Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
-
5
Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
-
6
Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
-
7
Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
-
8
Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
-
9
Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
-
10
Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
-
11
Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
-
12
Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
-
13
Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
-
14
Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
-
15
Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
-
16
Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
-
17
Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.