📖 Psalmi 78
-
1
Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
-
2
Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
-
3
Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
-
4
To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
-
5
Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
-
6
Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
-
7
Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
-
8
Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
-
9
Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanās dienā.
-
10
Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
-
11
Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
-
12
Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
-
13
Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
-
14
Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
-
15
Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
-
16
Viņš arī izveda upes no akmens un lika notecēt ūdenim, kā straumēm.
-
17
Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
-
18
Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
-
19
Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
-
20
Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
-
21
Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
-
22
Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
-
23
Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atdarīja debesu durvis,
-
24
Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
-
25
Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
-
26
Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
-
27
Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
-
28
Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
-
29
Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
-
30
Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
-
31
Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
-
32
Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
-
33
Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
-
34
Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
-
35
Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
-
36
Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
-
37
Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
-
38
Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
-
39
Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
-
40
Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
-
41
Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
-
42
Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
-
43
Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
-
44
Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
-
45
Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
-
46
Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
-
47
Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
-
48
Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
-
49
Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
-
50
Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
-
51
Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
-
52
Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
-
53
Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
-
54
Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
-
55
Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
-
56
Taču tie kārdināja un apkaitināja Visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
-
57
Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
-
58
Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
-
59
Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
-
60
Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
-
61
Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
-
62
Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
-
63
Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
-
64
Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
-
65
Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
-
66
Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
-
67
Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
-
68
Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
-
69
Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
-
70
Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
-
71
No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
-
72
Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.