📖 Psalmi 109
-
1
Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu!
-
2
Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli.
-
3
Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas.
-
4
Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu.
-
5
Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību.
-
6
Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku.
-
7
Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku.
-
8
Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū.
-
9
Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni.
-
10
Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām.
-
11
Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu.
-
12
Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus.
-
13
Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā.
-
14
Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd.
-
15
Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta.
-
16
Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu.
-
17
Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa.
-
18
Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos.
-
19
Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas.
-
20
Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli.
-
21
Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani.
-
22
Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota.
-
23
Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis.
-
24
Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav.
-
25
Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu.
-
26
Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības!
-
27
Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis.
-
28
Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās.
-
29
Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem.
-
30
Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē.
-
31
Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā.