1Un notikās pēc šīm lietām, tad Dievs Ābrahāmu pārbaudīja un uz to sacīja: Ābrahām!
2Un tas atbildēja: Redzi, še es esmu. Un Viņš sacīja: ņem jel savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīļo, to Īzaku, un ej uz Morijas zemi, un upurē to tur par dedzināmo upuri uz viena no tiem kalniem, ko Es tev sacīšu.
3Un rītā agri Ābrahāms cēlās un apjoza savu ēzeli un ņēma līdz divus no saviem puišiem un Īzaku savu dēlu, un skaldīja malku priekš tā dedzināmā upura un cēlās un gāja uz to vietu, ko Dievs tam bija sacījis.
4Un trešā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un redzēja to vietu no tālienes.
5Un Ābrahāms sacīja uz saviem puišiem: palieciet jūs šeit ar to ēzeli, un es un tas puisēns iesim uz turieni un pielūgsim; tad atkal atnāksim pie jums.
6Un Ābrahāms ņēma tā dedzināmā upura malku un to uzlika Īzakam, savam dēlam, un ņēma savā rokā uguni un nazi, un tie gāja abi kopā.
7Tad Īzaks runāja ar Ābrahāmu, savu tēvu, un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: redz, še es esmu, mans dēls. Un tas sacīja: redz, še uguns un malka, bet kur ir tas jērs par dedzināmo upuri?
8Tad Ābrahāms sacīja: Dievs Sev izredzēs jēru par dedzināmo upuri, mans dēls. Un tie gāja abi kopā.
9Un tie nāca tai vietā, ko Dievs viņam bija sacījis, un Ābrahāms tur uztaisīja altāri un salika to malku un saistīja Īzaku, savu dēlu, un lika to uz to altāri malkai virsū.
10Un Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, savu dēlu nokaut.
11Bet Tā Kunga eņģelis sauca no debesīm uz to un sacīja: Ābrahām! Ābrahām! Un tas sacīja: redzi, še es esmu.
12Tad viņš sacīja: neizstiep savu roku pret to puisi un nedari tam nekā, jo nu Es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis Manis labad.
13Un Ābrahāms pacēla savas acis un skatījās, un redzi, aiz viņa bija auns, biezos krūmos ar saviem ragiem aizķēries; un Ābrahāms gāja un ņēma to aunu, un to upurēja par dedzināmo upuri sava dēla vietā.
14Un Ābrahāms nosauca tās vietas vārdu: Tas Kungs redz. Tad vēl šodien saka: uz tā kalna, kur Tas Kungs parādās.
15Tad Tā Kunga eņģelis otru reizi uz Ābrahāmu sauca no debesīm
16Un sacīja: Es esmu pie Sevis zvērējis, saka Tas Kungs, — tāpēc ka tu tā esi darījis un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis, —
17Ka Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams vairošu tavu dzimumu, tā kā debess zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā, un tavs dzimums iemantos tavu ienaidnieku vārtus.
18Un iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas, tāpēc ka tu Manai balsij esi paklausījis.
19Un Ābrahāms griezās atpakaļ pie saviem puišiem, un tie cēlās un gāja kopā uz Bēršebu, un Ābrahāms mita Bēršebā.
20Un pēc šīm lietām Ābrahāmam tapa sludināts un sacīts: redzi, Milka Nahoram, tavam brālim, arī bērnus ir dzemdējusi,
21Ucu, viņa pirmdzimto, un Buzu, viņa brāli, un Ķemuēli, Arama tēvu,
22Un Ķesedu un Hazu un Pildašu un Jidlapu un Betuēli.