1Un kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi iziet, tad Joabs izvadīja karaspēku un izpostīja Amona bērnu zemi, un nāca un apmeta lēģeri pret Rabu. Bet Dāvids palika Jeruzālemē. Un Joabs kāva Rabu un to izpostīja.
2Un Dāvids ņēma viņu ķēniņa kroni no viņa galvas un atrada, ka tas svēra vienu talentu zelta, un dārgi akmeņi bija iekš tā, un tas Dāvidam tapa likts galvā; viņš arī izveda ļoti daudz laupījuma no tās pilsētas.
3Un viņš izveda tos ļaudis, kas tur bija, un tos lika apakš zāģiem un apakš dzelzs kuļamiem ruļļiem un apakš dzelzs cirvjiem. Un tā Dāvids darīja visām Amona bērnu pilsētām. Tad Dāvids ar visiem ļaudīm griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.
4Un pēc tam karš cēlās ar Fīlistiem Gazerā; tad Sibbehajs, Hušata dēls, kāva Sipaju, kas bija no milžu ļaužu bērniem, un tos pazemoja.
5Un atkal karš cēlās ar Fīlistiem, un Elhanans, Jaīra dēls, kāva Lahmiju, Goliata, tā Gatieša, brāli, kam šķēpa kāts bija kā riestava.
6Un atkal bija karš Gatā, un tur bija viens liels vīrs, tam bija pa sešiem pirkstiem pie rokām un kājām, divdesmit un četri pavisam, un tas bija arīdzan dzimis no milžu ļaudīm.
7Un tas apmēdīja Israēli, bet Jonatāns, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls, to nokāva.
8Tie no milžu ļaudīm bija dzimuši Gatā, un krita caur Dāvida roku un caur viņa kalpu roku.