1Un Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēli, un viņš Dāvidu skubināja pret tiem sacīdams: ej, skaiti Israēli un Jūdu.
2Un ķēniņš sacīja uz Joabu, karapulku virsnieku, kas pie viņa bija: ej jel apkārt pa visām Israēla ciltīm, no Dana līdz Bēršebai, un skaitāt tos ļaudis, lai es zinu to ļaužu skaitu. Tad Joabs sacīja uz ķēniņu:
3Lai Tas Kungs, tavs Dievs, pie šiem ļaudīm simtkārt vairāk pieliek, nekā viņu ir, ka mana kunga, tā ķēniņa, acis to redz; kāpēc tad manam kungam, tam ķēniņam, šīs lietas gribās?
4Bet ķēniņa vārds palika spēkā pret Joabu un tiem karavirsniekiem. Tā Joabs ar tiem karavirsniekiem izgāja no ķēniņa, Israēla ļaudis skaitīt.
5Un tie gāja pār Jordāni un apmetās pie Aroēra, pa labo roku tai pilsētai, kas Gada ielejas vidū, un pie Jaēzeres.
6Pēc tie nāca uz Gileādu un uz to ielejas zemi Tahtim Hodši, tie nāca arī uz DanJaānu un apkārt uz Sidonu.
7Un tie nāca uz to stipro Tirus pilsētu un uz visām Hiviešu un Kanaāniešu pilsētām, un tie iznāca ārā Jūdam pret dienasvidu uz Bēršebu.
8Tā tie gāja apkārt pa visu zemi un pārnāca pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām uz Jeruzālemi.
9Un Joabs deva ķēniņam to uzrakstīto ļaužu skaitu, un iekš Israēla bija astoņsimt tūkstoš karavīru, kas bija zobena vilcēji, un Jūda vīru bija piecsimt tūkstoši.
10Tad Dāvidam sirds trīcēja, kad tos ļaudis bija skaitījis. Un Dāvids sacīja uz To Kungu: es esmu ļoti grēkojis ar to, ko esmu darījis, un nu Kungs, atņem lūdzams sava kalpa noziegumu, jo es esmu ļoti aplam darījis.
11Kad nu Dāvids rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds notika uz pravieti Gadu, Dāvida redzētāju, tā:
12Ej un runā uz Dāvidu: tā saka Tas Kungs: trīs lietas es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, ko lai es tev daru.
13Un Gads nāca pie Dāvida un teica viņam un uz to sacīja: vai tu gribi septiņus gadus bada laiku savā zemē, jeb vai tu gribi trīs mēnešus bēgt no saviem ienaidniekiem, kas tevi vajās, jeb vai tu gribi, ka trīs dienas tavā zemē nāk mēris? Ņem nu vērā un redzi, ko lai es tam atsaku, kas mani sūtījis.
14Tad Dāvids sacīja uz Gadu: man ir ļoti bail. Es kritīšu labāk Tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir liela, bet cilvēku rokā es negribu krist.
15Tad Tas Kungs lika mērim nākt iekš Israēla, no rīta līdz tam nospriestam laikam, un ļaužu nomira no Dana līdz Bēršebai septiņdesmit tūkstoši.
16Un kad tas eņģelis savu roku pār Jeruzālemi izstiepa, lai to nomaitātu, tad Tam Kungam tā ļaunuma bija žēl, un Viņš sacīja uz to eņģeli, kas tos ļaudis nonāvēja: ir gan, atrauj savu roku. Un Tā Kunga eņģelis stāvēja pie Araunas, tā Jebusieša, klona.
17Un Dāvids sacīja uz To Kungu, to eņģeli redzēdams, kas tos ļaudis sita: redzi, es esmu grēkojis un noziedzies, bet ko šīs avis darījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu.
18Tad Gads nāca tai dienā pie Dāvida un uz to sacīja: ej uz augšu un uztaisi Tam Kungam altāri uz Araunas, tā Jebusieša, klona.
19Tad Dāvids gāja pēc Gada vārda, kā Tas Kungs bija pavēlējis.
20Un Araunas skatījās un redzēja pie sevis nākam ķēniņu un viņa kalpus, un Araunas izgāja un nometās ķēniņa priekšā uz savu vaigu pie zemes.
21Un Araunas sacīja: kāpēc mans kungs, tas ķēniņš, nāk pie sava kalpa? Un Dāvids sacīja: šo klonu no tevis pirkt, ka es Tam Kungam taisu altāri, lai šī mocība no ļaudīm atstājās.
22Tad Araunas sacīja uz Dāvidu: lai mans kungs, tas ķēniņš, ņem un upurē, kā viņam patīk. Redzi, še ir vērši par dedzināmo upuri un kuļami rati un vēršu jūgi malkai.
23Šo visu, ķēniņ, Araunas dod ķēniņam. Un Araunas sacīja uz ķēniņu: lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir labs prāts uz tevi.
24Bet ķēniņš sacīja uz Araunu: nē, bet es pirkdams to tev nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus velti upurēt. Tā Dāvids to klonu un tos vēršus nopirka par piecdesmit sudraba sēķeļiem.
25Un Dāvids uztaisīja tur Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Tā Tas Kungs tai zemei tapa salīdzināts, un tā mocība atstājās no Israēla.