1Un Joabam tapa sacīts: redzi, ķēniņš raud un žēlojās par Absalomu.
2Un tā uzvara tai dienā palika par žēlabām visiem ļaudīm, jo tie ļaudis tai dienā dzirdēja sakām: ķēniņam sirds sāp par savu dēlu.
3Un tie ļaudis tai dienā nāca zagšus pilsētā, tā kā ļaudis zagšus nāk, kas kaunā krituši, kaujā bēgdami.
4Un ķēniņš savu galvu bija aptinis un sauca ar stipru balsi: ak mans dēls Absalom! Ak Absalom, mans dēls, mans dēls!
5Tad Joabs nāca pie ķēniņa namā un sacīja: tu šodien esi apkaunojis visu savu kalpu vaigus, kas šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību un tavu sievu dzīvību un tavu lieko sievu dzīvību.
6Bet tu mīļo, kas tevi ienīst, un ienīsti, kas tevi mīļo. Jo tu parādi šodien, ka virsnieki un kalpi priekš tevis nav nekas. Jo es nomanu šodien, kad tikai Absaloms būtu dzīvs un mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev būtu pa prātam.
7Tad celies nu un izej un runā sirsnīgi ar saviem kalpiem, jo es zvērēju pie Tā Kunga, ja tu neizej, tad neviens vīrs pie tevis nepaliks šo nakti. Un tā tev būs lielāka nelaime, nekā visa nelaime, kas tev notikusi no tavas jaunības līdz šim laikam.
8Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos. Un visiem ļaudīm tika teikts un sacīts: redzi, ķēniņš sēž vārtos. Tad visi ļaudis nāca ķēniņa priekšā. Bet Israēls bēga ikviens savā dzīvoklī.
9Un visi ļaudis visās Israēla ciltīs strīdējās un sacīja: ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas un mūs ir atsvabinājis no Fīlistu rokas, un nu viņam no zemes bija jābēg Absaloma priekšā.
10Un Absaloms, ko mēs sev bijām svaidījuši par ķēniņu, ir nomiris karā; nu tad, kāpēc jūs kavējaties, ķēniņu atkal pārvest?
11Tad ķēniņš Dāvids sūtīja pie tiem priesteriem, Cadoka un Abjatara, sacīdams: runājiet uz Jūda vecajiem un sakāt: kāpēc jūs gribat tie pēdējie būt, ķēniņu vest atpakaļ uz viņa namu? (Jo visa Israēla valoda jau bija nākusi pie ķēniņa viņa namā.)
12Jūs esat mani brāļi, jūs esat mani kauli un manas miesas — kāpēc tad jūs gribat tie pēdējie būt, ķēniņu atkal atvest?
13Un uz Amasu sakāt: vai tu neesi no maniem kauliem un no manas miesas? Lai Dievs man šā un tā dara, ja tu visu mūžu nebūsi par karalielkungu manā priekšā Joaba vietā.
14Tā viņš locīja visu Jūda vīru sirdi kā viena vienīga vīra, un tie sūtīja pie ķēniņa (sacīdami): griezies atpakaļ, tu un visi tavi kalpi.
15Tā ķēniņš griezās atpakaļ un nāca pie Jordānes, un Jūda nāca uz Gilgalu, ķēniņam pretī iedams, ka ķēniņu vadītu pār Jordāni pāri.
16Un Šimejus, Benjaminieša Ģerus dēls, kas no Bahurim bija, steidzās un nonāca ar Jūda vīriem ķēniņam Dāvidam pretī.
17Un tūkstoš vīri no Benjamina līdz ar viņu, arī Cībus, Saula nama sulainis, ar saviem piecpadsmit dēliem un saviem divdesmit kalpiem; un tie cēlās pāri pār Jordāni ķēniņa priekšā.
18Un plosts pārcēlās, pārvest ķēniņa namu, un darīt, kas viņam pa prātam, un Šimejus, Ģerus dēls, nometās priekš ķēniņa zemē, kad šis pār Jordāni cēlās pāri.
19Un viņš sacīja uz ķēniņu: nepielīdzini man, mans kungs, to noziegumu, un nepiemini, ka tavs kalps ir noziedzies tai dienā, kad mans kungs, tas ķēniņš, no Jeruzālemes izgāja, un lai ķēniņš to neņem pie sirds!
20Jo tavs kalps to atzīst, ka esmu grēkojis; bet redzi, šodien esmu nācis tas pirmais no visa Jāzepa nama, pretī iet savam kungam, tam ķēniņam.
21Tad Abišajus, Cerujas dēls, atbildēja un sacīja: vai tad Šimeju par to nebija nokaut, ka viņš Tā Kunga svaidīto lādējis?
22Tad Dāvids sacīja: kas man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien paliekat par pretiniekiem? Vai šodien kādu nokaut iekš Israēla? Vai tad es nezinu, ka es šodien esmu tapis par ķēniņu pār Israēli?
23Un ķēniņš sacīja uz Šimeju: tev nebūs mirt. Un ķēniņš tam zvērēja.
24Arī Mefibošets, Saula dēls, nonāca ķēniņam pretī. Un viņš ne savas kājas ne savu bārdu nebija tīrījis, nedz savas drēbes mazgājis no tās dienas, kad ķēniņš bija nogājis, līdz tai dienai, kad ķēniņš atkal ar mieru pārnāca.
25Un kad viņš Jeruzālemē ķēniņam pretī nāca, tad ķēniņš uz to sacīja: kāpēc tu neesi man līdz nācis, Mefibošet?
26Un viņš sacīja: mans kungs un ķēniņ, mans kalps mani pievīlis, jo tavs kalps sacīja: es sev likšu ēzeli seglot un jāšu uz tā, un iešu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls.
27Un viņš tavu kalpu pie mana kunga, tā ķēniņa, arī apmelojis. Bet mans kungs, tas ķēniņš, ir kā viens Dieva eņģelis, dari, kā tev patīk.
28Jo viss mana tēva nams tik nāves ļaudis vien bijuši priekš mana kunga, tā ķēniņa. Taču tu savu kalpu esi licis starp tiem, kas ēd pie tava galda; kādas tiesības man tad vēl ir, jeb par ko man vēl būs brēkt uz ķēniņu?
29Tad ķēniņš uz to sacīja: kāpēc tu vēl runā par savām lietām? Es esmu sacījis: tu un Cībus daliet to tīrumu.
30Un Mefibošets sacīja uz ķēniņu: lai viņš arī visu paņem, ka nu mans kungs, tas ķēniņš, atkal ar mieru savā namā pārnācis.
31Un Barzilajus tas Gileādietis, nāca arīdzan no Rogelim un gāja ar ķēniņu pār Jordāni, viņu pārvadīt pār Jordāni.
32Un Barzilajus bija ļoti vecs, pie astoņdesmit gadiem, un ķēniņu bija apgādājis, kad tas mita iekš Mahānaīm, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs.
33Un ķēniņš sacīja uz Barzilaju: tev būs man iet līdz, es tevi apgādāšu pie sevis Jeruzālemē.
34Bet Barzilajus sacīja uz ķēniņu: cik man vēl būs mūža gadu un dienu, ka man ar ķēniņu iet uz Jeruzālemi?
35Es šodien esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varu izšķirt, kas labs, kas nelabs? Un vai tavam kalpam vēl kāda garša, ko viņš ēd un dzer? Vai es vēl varētu sadzirdēt dziedātājus un dziedātājas? Un kāpēc tavs kalps lai ir par nastu manam kungam, tam ķēniņam?
36Tavs kalps ies maķenīt ar ķēniņu pār Jordāni; kāpēc ķēniņš man grib darīt tādu lielu žēlastību?
37Ļauj savam kalpam griezties atpakaļ un mirt savā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa. Un redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai šis iet pāri līdz ar manu kungu, to ķēniņu, un dari tam, kā tev patīk.
38Tad ķēniņš sacīja: Kimhamam būs iet man līdz, un es viņam darīšu, kā tev patīk, un visu, ko tu no manis prasīsi, es tev gribu darīt.
39Un kad visi ļaudis pār Jordāni bija pārgājuši, tad arī ķēniņš gāja pāri, un ķēniņš skūpstīja Barzilaju un to svētīja, un tas griezās atpakaļ uz savu vietu.
40Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Kimhams tam gāja līdz, un visi Jūda ļaudis ķēniņu bija pārveduši, un arī puse no Israēla ļaudīm.
41Un redzi, visi Israēla vīri nāca pie ķēniņa un sacīja uz ķēniņu: kāpēc mūsu brāļi, Jūda vīri, tevi ir zaguši un ķēniņu ar viņa namu pār Jordāni pārveduši līdz ar visiem Dāvida vīriem?
42Tad visi Jūda vīri atbildēja Israēla vīriem: tāpēc ka ķēniņš mums ir tuvs radinieks, un kāpēc jums par to dusmas? Vai tad mēs esam dabūjuši ēst no ķēniņa, jeb vai viņš mums ir devis dāvanas?
43Un Israēla vīri atbildēja Jūda vīriem un sacīja: mums ir desmit daļas pie ķēniņa un arī pie Dāvida, mums ir vairāk nekā jums. Kāpēc tad jūs mūs esat turējuši tādā negodā? Vai mūsu vārds nav tas pirmais bijis, mūsu ķēniņu vest atpakaļ? Bet Jūda vīru valoda bija bargāka nekā Israēla vīru valoda.