1Un no Elim atkal aizgājuši, visa Israēla bērnu draudze nāca uz Sina tuksnesi, kas ir starp Elim un Sinaī, otra mēneša piecpadsmitā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes.
2Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī.
3Un Israēla bērni uz tiem sacīja: kaut mēs caur Tā Kunga roku būtu nomiruši Ēģiptes zemē, kad sēdējām pie gaļas podiem, un mums maizes bija papilnam ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, visai šai draudzei likt badu mirt.
4Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es jums likšu maizei līt no debesīm un tiem ļaudīm būs iziet un ikdienas salasīt savu dienas mēru, lai Es tos pārbaudu, vai tie Manā bauslībā staigā vai nē?
5Un notiks sestā dienā, kad sataisīs, ko sanesuši, tad būs otrtik, cik ikdienas sakrāj.
6Tad Mozus un Ārons sacīja uz visiem Israēla bērniem: šovakar jums būs atzīt, ka Tas Kungs jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes.
7Un rīt jūs redzēsiet Tā Kunga godību, tāpēc ka Viņš dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu: jo kas mēs esam, ka jūs pret mums kurnat?
8Un Mozus sacīja: kad Tas Kungs jums šovakar dos gaļu ēst un rīt maizes papilnam, tad tas ir tāpēc, ka Tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ar ko jūs pret Viņu esat kurnējuši, — jo kas mēs esam? Jūsu kurnēšana nav pret mums, bet pret To Kungu.
9Un Mozus sacīja uz Āronu: saki visai Israēla bērnu draudzei: nāciet tuvu Tā Kunga priekšā; jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu.
10Un kad Ārons tā runāja uz Israēla bērnu draudzi, tad tie griezās uz tuksnesi un redzi, Tā Kunga godība rādījās padebesī.
11Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
12Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsiet gaļu un rīt jūs ar maizi tapsiet paēdināti un jums būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.
13Un vakarā paipalas uznāca un apklāja lēģeri, un no rīta rasa bija nokritusi ap lēģeri.
14Kad nu rasa bija nozudusi, redzi, tad bija pa tuksnesi tāds apaļš un plāns, plāns kā sarma pa zemi.
15Kad Israēla bērni to redzēja, tad tie sacīja cits uz citu: kas tas ir? Jo tie nezināja, kas tas bija. Tad Mozus uz tiem sacīja: šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums devis ēst.
16Tas ir, ko Tas Kungs pavēlējis: salasiet no tās ikviens, cik tas var apēst, vienu gomeru priekš ikvienas galvas, pēc jūsu skaita; ikvienam būs ņemt priekš tiem, kas ir viņa dzīvoklī.
17Un Israēla bērni darīja tā un salasīja cits daudz, cits maz.
18Bet kad tie ar gomeru mēroja, tad nebija pāri tam, kas daudz bija lasījis, un netrūka nekā tam, kas maz bija lasījis; ikviens bija lasījis, cik tas varēja apēst.
19Un Mozus uz tiem sacīja: lai neviens no tā neko neatlicina līdz rītam.
20Bet tie Mozum neklausīja un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam; tad tur ieradās tārpi, un tas smirdēja. Tad Mozus par tiem apskaitās.
21Tie nu to salasīja ik rītu, ikviens, cik tas varēja apēst; jo kad saule iekarsa, tad tas izkusa.
22Un sestā dienā tie salasīja otrtik maizes, divus gomerus priekš ikkatra, un visi draudzes virsnieki nāca un to pasacīja Mozum.
23Un viņš tiem sacīja: Tas ir, ko Tas Kungs ir runājis; rīt ir Tā Kunga dusēšana, Tā Kunga svēta dusēšanas diena; ko jūs gribat cept, to cepiet, un ko gribat vārīt, to vāriet, un visu, kas atliek, to glabājiet un taupat līdz rītam.
24Un tie to glabāja līdz rītam, kā Mozus bija pavēlējis, un tas nesmirdēja, un tārpi tur nemetās.
25Tad Mozus sacīja: ēdiet to šodien, jo šodien ir Tā Kunga dusēšanas diena, šodien jūs laukā nekā neatradīsiet.
26Sešas dienas jums to būs lasīt, bet tā septītā diena ir tā dusēšanas diena, tanī tas nebūs.
27Taču tai septītā dienā kādi no tiem ļaudīm izgāja lasīt, un neatrada nekā.
28Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: cik ilgi jūs liedzaties turēt Manus baušļus un Manus likumus?
29Redziet, tādēļ ka Tas Kungs jums to dusēšanas dienu devis, tāpēc Viņš jums sestā dienā dod divēju dienu maizi; lai ikviens savā vietā paliek un lai septītā dienā neviens neiziet no savas vietas.
30Tā tie ļaudis dusēja septītā dienā.
31Un Israēla nams viņa vārdu sauca mannu, un tas bija tā kā koriandra sēkla balts, un viņa garša bija tā kā karašas ar medu.
32Un Mozus sacīja: Tas ir, ko Tas Kungs ir pavēlējis: piepildiet vienu gomeru ar to, saglabājiet saviem bērnu bērniem, ka tie var redzēt to maizi, ko Es jums esmu devis ēst tuksnesī, kad Es jūs izvedu no Ēģiptes zemes.
33Un Mozus sacīja uz Āronu: ņem vienu kausu un ieliec tajā vienu pilnu gomeru mannas, un noliec to priekš Tā Kunga vaiga, glabāt priekš bērnu bērniem.
34Itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Ārons to nolika glabāt klāt pie tās liecības.
35Un Israēla bērni ēda to mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca apdzīvotā zemē; tie ēda to mannu, tiekams tie nāca līdz Kanaāna zemes robežām.