1Tad tās zemes ļaudis ņēma Jehoahazu, Josijas dēlu, un to cēla par ķēniņu viņa tēva vietā Jeruzālemē.
2Divdesmit trīs gadus Jehoahazs bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē.
3Jo Ēģiptes ķēniņš to nocēla Jeruzālemē un uzlika tai zemei par mesliem simts talentus sudraba un vienu talentu zelta.
4Un Ēģiptes ķēniņš cēla Eliakimu, viņa brāli, par Jūda un Jeruzālemes ķēniņu, un deva viņam citu vārdu, Jehojakimu; bet Jehoahazu, viņa brāli, Neho paņēma un noveda uz Ēģiptes zemi.
5Divdesmit piecus gadus Jehojakims bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē un darīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam, nepatika.
6Pret šo NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, cēlās un to saistīja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli.
7Un NebukadNecars aizveda arī kādus no Tā Kunga nama traukiem uz Bābeli, un tos nolika Bābelē savā dieva namā.
8Un kas vēl stāstāms par Jehojakimu, un viņa negantību, ko viņš darījis, un kas pie viņa atrasts, redzi, viss tas rakstīts Israēla un Jūda ķēniņu grāmatā. Un viņa dēls Jehojahins palika par ķēniņu viņa vietā.
9Astoņ(padsmit) gadus Jehojahins bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus un desmit dienas Jeruzālemē un darīja, kas Tam Kungam nepatika.
10Un kad jauns gads atnāca, tad ķēniņš NebukadNecars sūtīja un to lika novest uz Bābeli līdz ar Tā Kunga nama dārgākiem traukiem un cēla Cedeķiju, viņa brāli par Jūda un Jeruzālemes ķēniņu.
11Divdesmit un vienu gadu Cedeķija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē,
12Un darīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam nepatika. Viņš nepazemojās priekš pravieša Jeremijas, kas no Tā Kunga mutes runāja.
13Viņš atkāpās arī no ķēniņa NebukadNecara, kas viņu pie Dieva bija zvērinājis, un tapa stūrgalvīgs un apcietināja savu sirdi, ka neatgriezās pie Tā Kunga, Israēla Dieva.
14Tāpat arī visi priesteru virsnieki un ļaudis vairoja savus grēkus pēc visām pagānu negantībām un sagānīja Tā Kunga namu, ko viņš Jeruzālemē bija svētījis.
15Un Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, neatlaidīgi pie tiem sūtīja Savus vēstnešus vienā sūtīšanā. Jo Viņš žēloja Savus ļaudis un Savu mājas vietu.
16Bet tie apmēdīja Dieva vēstnešus un nicināja viņu vārdus un apsmēja Viņa praviešus, tiekams Tā Kunga bardzība pret Viņa ļaudīm tik augsti cēlās, ka dziedināšanas vairs nebija.
17Tad Viņš pamodināja pret tiem Kaldeju ķēniņu, un tas nokāva viņu jaunos vīrus ar zobenu viņu svētā namā, un netaupīja nedz jaunekļus nedz jaunavas, nedz vecus nedz sirmgalvjus; Dievs tos visus nodeva viņa rokā.
18Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un Tā Kunga nama mantas, un ķēniņa, un viņa lielkungu mantas, visu viņš nodeva uz Bābeli.
19Un tie sadedzināja Dieva namu un nolauzīja Jeruzālemes mūrus un sadedzināja visus viņas skaistos namus ar uguni, ka visi viņas dārgumi tapa nopostīti.
20Un kas no zobena atlika, tos viņš aizveda cietumā uz Bābeli, un tie viņam un viņa dēliem palika par kalpiem, tiekams Persiešu valdība sākās,
21Lai piepildītos Tā Kunga vārds caur Jeremijas muti: “kamēr tā zeme būs bagāti baudījusi savu dusēšanu”; visā tai posta laikā tā dusēja, kamēr septiņdesmit gadi piepildījās.
22Un Kirus, Persiešu ķēniņa, pirmā gadā, lai Tā Kunga vārds caur Jeremiju runāts piepildītos, Tas Kungs pamodināja Kirus, Persiešu ķēniņa garu, ka tas visā savā valstī lika izsaukt un arī izrakstīt un sacīt:
23Tā saka Kirus, Persiešu ķēniņš: Tas Kungs, debesu Dievs, man devis visas zemes valstis, un tas man pavēlējis, viņam namu uzcelt Jeruzālemē, Jūdu zemē; kas nu jūsu starpā ir no viņa ļaudīm, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai noiet.