1Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu.
2Bet tie sacīja: “Tik ne svētkos, lai dumpis neceļas starp ļaudīm.”
3Un kad Viņš bija Betanijā, spitālīgā Sīmaņa namā un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un, trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu.
4Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: “Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi?
5Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāki nekā par trīssimt grašiem un izdalīt nabagiem;” un tie kurnēja par to.
6Bet Jēzus sacīja: “‹Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? tā labu darbu pie Manis darījusi.›
7‹Jo nabagi ir arvien pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums.›
8‹Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi uz bērēm.›
9‹Patiesi, Es jums saku: kur vien šis evaņģēlijs kļūs sludināts pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.›”
10Un Jūdas Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie augstiem priesteriem, ka Viņu tiem nodotu.
11Un tie to dzirdējuši priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu izdevīgā laikā nodotu.
12Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad Pashā jēru nokāva, Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs noejam un sataisām, ka Tu Pashā jēru vari ēst?”
13Un Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem un uz tiem sacīja: “‹Noejat uz pilsētu. Un jūs sastaps viens cilvēks, ūdens krūzi nesdams. Ejat tam pakaļ.›
14‹Un kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir tā vieta priekš Manis, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?›
15‹Un viņš jums rādīs lielu, ar deķiem izklātu gatavu istabu. Turpat sataisiet priekš mums.›”
16Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis: un sataisīja Pashā jēru.
17Un kad vakars metās, tad Viņš nāca ar tiem divpadsmit.
18Un tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: “‹Patiesi, Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos.›”
19Un tie iesāka noskumt un cits pēc cita uz Viņu sacīt: “Vai es tas esmu?”
20Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā.›
21‹Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet, ak vai, tam cilvēkam, caur ko Cilvēka Dēls top nodots. Šim cilvēkam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis.›”
22Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “‹Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.›”
23Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā.
24Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Šīs ir Manas asinis, jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas.›
25‹Patiesi, Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.›”
26Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu.
27Un Jēzus uz tiem sacīja: “‹Jūs visi šinī naktī apgrēcināsities pie Manis, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas.›
28‹Bet kad Es augšām celšos, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.›”
29Bet Pēteris uz To sacīja: “Un ja visi pie Tevis apgrēcinātos, tomēr es ne.”
30Un Jēzus uz to sacīja: “‹Patiesi, Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.›”
31Bet tas runāja vēl daudz vairāk: “Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt!” Un tāpat arī visi sacīja.
32Un tie nāca uz vienu muižu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “‹Apsēžaties šeit, kamēr Es Dievu lūgšu.›”
33Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt,
34Un uz tiem sacīja: “‹Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei. Paliekat šeitan un esiet nomodā.›”
35Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.
36Un Viņš sacīja: “‹Abba, Tēvs, Tu spēji visas lietas! Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.›”
37Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “‹Sīmani, vai tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā?›
38‹Esat nomodā un lūdzat Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.›”
39Un Viņš atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams šos pašus vārdus.
40Un Viņš griezās atpakaļ, un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.
41Un Viņš nāca trešo reizi un uz tiem sacīja: “‹Guliet nu vēl un dusiet! Jau ir gan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.›
42‹Ceļaties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir tuvu klāt.›”
43Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un vecajiem.
44Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi sacīdams: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat, un To novediet droši.”
45Un tas nāca un tūdaļ Viņam piegājis sacīja: “Rabbi, Rabbi!” un Viņu skūpstīja.
46Un tie rokas pielika pie Viņa un To saņēma.
47Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.
48Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Tā kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt.›
49‹Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis, Dieva namā mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti.›”
50Un visi Viņa mācekļi Viņu atstāja un bēga.
51Un viens jauneklis Viņam gāja pakaļ, tas bija ar audekli apsedzies uz kailām miesām, un jaunekļi pēc tā tvarstīja.
52Bet, audekli pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.
53Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri un vecaji un rakstu mācītāji.
54Un Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ augstā priestera pilī iekšā, un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns.
55Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada.
56Jo daudzi deva viltīgu liecību pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.
57Un citi cēlušies deva viltīgu liecību pret Viņu, sacīdami:
58“Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: “Es gribu šo rokām taisīto Dieva namu noplēst un trijās dienās citu, ne rokām taisītu, uzcelt.””
59Un arī šī viņu liecība nebija vienāda.
60Un tas augstais priesteris cēlās viņu vidū, jautāja Jēzum un sacīja: “Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?”
61Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nenieka. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un uz Viņu sacīja: “Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?”
62Bet Jēzus sacīja: “‹Es tas esmu. Un jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.›”
63Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un sacīja: “Kam vēl vajag liecinieku?
64Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?” Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.
65Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: “Uzmini mūs, pravietis būdams.” Un sulaiņi Viņam sita vaigā.
66Un kad Pēteris priekšnamā bija, tad viena no augstā priestera kalponēm nāca,
67Un redzēja, ka Pēteris sildījās, un to uzlūkoja un sacīja: “Tu arīdzan biji pie Tā Jēzus no Nacaretes.”
68Bet viņš liedzās, sacīdams: “Es Viņu nepazīstu, nedz zinu, ko tu runā.” Un tas izgāja no tā priekšnama. Un gailis dziedāja.
69Un tā meita to atkal redzēja un iesāka sacīt uz tiem, kas klāt stāvēja: “Šis ir viens no tiem.”
70Bet tas atkal liedzās. Un par mazu brīdi tie, kas apkārt stāvēja, atkal uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi Galilejs, un tava valoda tiem ir līdzīga.”
71Un tas sāka nolādēties un nodievoties: “Es nepazīstu To Cilvēku, par ko jūs runājiet.”
72Un gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris pieminēja to vārdu, ko Jēzus uz to bija sacījis: “‹Pirms nekā gailis divreiz dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi.›” Un viņš iesāka raudāt.