1Bet pirmajā nedēļas dienā it agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
2Un tās atrada akmeni no kapa noveltu,
3Un gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
4Un notikās, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām divi vīri piestājās, kam drēbes spīdēja tā kā zibens.
5Un kad tās pārbijušās galvu nolieca, viņi uz tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
6Viņš nav šeitan, bet ir uzcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl būdams iekš Galilejas,
7Sacīdams: ‹Tam Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšām celties.›”
8Un tās pieminēja Viņa vārdus.
9Un atpakaļ griezušās no kapa tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem.
10Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja.
11Un viņu vārdi tiem likās kā pasakas, un tie viņām neticēja.
12Un Pēteris cēlās, tecēja pie kapa un locīdamies paskatījās un redzēja autus pie malas liktus, un aizgāja, pats pie sevis brīnīdamies par to, kas bija noticis.
13Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu pilsētiņu, kas bija no Jeruzālemes sešdesmit stadijas tālu, ar vārdu Emmaūs.
14Un tie runāja savā starpā par visām lietām, kas bija notikušas.
15Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja.
16Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.
17Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši?›”
18Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?”
19Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kas tad?›” Un tie uz Viņu sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos priekš Dieva un visiem ļaudīm,
20Kā Viņu mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā.
21Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas.
22Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa,
23Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs.
24Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.”
25Tad Viņš uz tiem sacīja: “‹Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!›
26‹Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā.›”
27Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti.
28Un tie nāca klāt pie pilsētiņas, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.
29Un tie To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars jau metās, un diena ir pagājusi;” un Viņš iegāja pie tiem palikt.
30Un notikās, ka Viņš ar tiem sēdēdams pie galda maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva.
31Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.
32Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums rakstus izstāstīdams?”
33Un tanī pašā stundā tie cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcētus un tos, kas pie tiem bija.
34Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi ir augšām cēlies un Sīmanim parādījies.”
35Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis uz ceļa, un kā Tas no viņiem pazīts, maizi lauzdams.
36Un kad tie runāja par šīm lietām, tad Jēzus stāvēja pats vidū starp tiem un uz tiem sacīja: “‹Miers ar jums!›”
37Bet tie ļoti izbijās un tiem šķita, ka garu redzot.
38Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kam jūs esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas domas ceļas jūsu sirdīs?›
39‹Redziet Manas rokas un Manas kājas; Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.›”
40Un to sacījis Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.
41Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, tad Viņš uz tiem sacīja: “‹Vai jums še kas ir, ko ēst?›”
42Un tie Tam cēla priekšā ceptas zivs gabalu un tīru medu.
43Un Viņš ņēma un ēda to viņiem redzot.
44Pēc Viņš uz tiem sacīja: “‹Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, pie jums vēl būdams, ka visam būs notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.›”
45Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,
46Un uz tiem sacīja: “‹Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija jācieš un augšām jāceļas no miroņiem trešā dienā,›
47‹Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.›
48‹Un jūs esat liecinieki par šo visu.›
49‹Un redzi, Es uz jums sūtu Sava Tēva apsolīšanu. Bet paliekat jūs Jeruzālemes pilsētā, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.›”
50Un viņš tos izveda līdz Betānijai un Savas rokas pacēlis tos svētīja.
51Un notikās, kad Viņš tos svētīja, tad Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts uz debesīm.
52Bet tie Viņu pielūdza un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi ar lielu prieku,
53Un bija allažiņ Dieva namā, teica un slavēja Dievu. Āmen.