1Un notikās tanīs dienās, kad Viņš Dieva namā ļaudis mācīja un evaņģēliju sludināja, tad augstie priesteri un rakstu mācītāji ar vecajiem piestājās
2Un runāja uz Viņu sacīdami: “Saki mums, kādā varā Tu to dari, un kas tas ir, kas Tev šo varu devis?”
3Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Es arī jums vienu vārdu vaicāšu, sakāt Man arīdzan:›
4‹Jāņa kristība, vai tā bija no debesīm, vai no cilvēkiem?›”
5Bet tie apdomājās savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām, no debesīm, tad Viņš sacīs: kādēļ tad jūs viņam neesat ticējuši?
6Un ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad visi ļaudis mūs akmeņiem nomētās, jo tie tic, ka Jānis esot pravietis.”
7Un tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes.
8Un Jēzus uz tiem sacīja: “‹Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es šās lietas daru.›”
9Bet Viņš iesāka šo līdzību sacīt uz ļaudīm: “‹Viens cilvēks dēstīja vīna kalnu un to izdeva dārzniekiem un nebija labu laiku mājās.›
10‹Un kad bija laiks, tad viņš sūtīja kalpu pie dārzniekiem, ka tie viņam dotu no vīna kalna augļiem, bet dārznieki to sita un to aizsūtīja tukšā.›
11‹Un viņš vēl otru kalpu sūtīja; un tie arī šo sita un apsmēja un aizsūtīja tukšā.›
12‹Un viņš vēl trešo sūtīja; bet tie arī šo sakāva un izmeta ārā.›
13‹Un vīna kalna kungs sacīja: ko es darīšu? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie šo redzēdami bīsies.›
14‹Bet viņu redzēdami, dārznieki sarunājās savā starpā un sacīja: šis mantinieks; nāciet, nokausim to, ka mantība mums tiek.›
15‹Un tie viņu izmeta ārā no vīna kalna un nokāva. Ko tad nu vīna kalna kungs tiem darīs?›
16‹Viņš nāks un nomaitās šos dārzniekus un vīna kalnu dos citiem.›” Tie to dzirdējuši sacīja: “Lai tas nenotiek.”
17Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “‹Kas tad tas, kas ir rakstīts: akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni?›
18‹Ikkatrs, kas uz šo akmeni kritīs, sadauzīsies; bet uz ko tas kritīs, to tas satrieks.›”
19Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja rokas pielikt pie Viņa tanī pašā stundā un bijās no ļaudīm; jo tie noprata, ka Tas šo līdzību par viņiem bija sacījis.
20Un tie uz Viņu glūnēja un izsūtīja, kurus bija izmācījuši, lai izliktos taisni, ka Viņu varētu savaldzināt kādā vārdā un nodot valdībai un zemes soģa varai.
21Un tie Viņam vaicāja sacīdami: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu pareizi runā un māci un neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu pēc patiesības.
22Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?”
23Bet Tas viņu viltību nomanīja un uz tiem sacīja: “‹Kam jūs Mani kārdinājāt?›
24‹Rādiet Man šurp nomas naudu; kā ir šī zīme un virsraksts?›” Un tie atbildēdami sacīja: “Ķeizara.”
25Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.›”
26Un tie Viņu nevienā vārdā nevarēja ķert ļaužu priekšā, un brīnījās par Viņa atbildi un palika klusu.
27Bet tad kādi no saducejiem (kas pretī runādami saka, augšāmcelšanos neesam) nāca un Viņu vaicāja
28Sacīdami: “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis, kad kādam brālis mirst, kam sieva ir, un tas bez bērniem miris, ka viņa brālim to sievu būs apņemt un savam brālim celt dzimumu.
29Tad nu septiņi brāļi bija, un pirmais sievu apņēmis nomira bez bērniem.
30Un otrais apņēma to sievu; šis arīdzan nomira bez bērniem.
31Un trešais viņu apņēma. Un tāpat arī visi septiņi; un tiem nepalika bērnu pakaļ un tie nomira.
32Visbeidzot pēc visiem arī sieva nomira.
33Kuram no šiem tā sieva būs augšāmcelšanās laikā? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.”
34Un Jēzus atbildēdams uz tiem sacīja: “‹Šīs pasaules bērni precē un top precēti.›
35‹Bet tie, kas būs cienīgi tikt pie mūžīgas dzīvošanas un pie augšāmcelšanās no miroņiem, tie nedz precē, nedz top precēti.›
36‹Jo tie vairs nevar mirt, un ir eņģeļiem līdzīgi un Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.›
37‹Bet, ka miroņi top uzmodināti, to arī Mozus ir parādījis pie ērkšķu krūma, kad viņš To Kungu sauc par Ābrahāma Dievu un Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu.›
38‹Bet Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo.›”
39Bet kādi no rakstu mācītājiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, Tu pareizi esi sacījis.”
40Un viņi vairs neuzdrīkstējās Viņam nekā vaicāt.
41Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kā tad saka, Kristu esam Dāvida dēlu?›
42‹Un pats Dāvids saka dziesmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku,›
43‹Tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.›
44‹Tad nu Dāvids Viņu sauc par Kungu, — kā tad Tas ir viņa dēls?›”
45Un visiem ļaudīm dzirdot Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:
46“‹Sargājaties no rakstu mācītājiem, kam tīk staigāt garos svārkos un mīl sveicinātiem tapt tirgos un sēdēt jo augstos krēslos sinagogās un jo augstās vietās viesībās,›
47‹Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām; tie dabūs jo grūtu sodību.›”