1Un gadījās, ka Jēzus viena farizeju virsnieka namā nāca sabatā uz mielastu, un tie uz Viņu glūnēja.
2Un lūk, viens cilvēks, slims ar tūsku, tur bija Viņa priekšā.
3Un Jēzus iesāka runāt uz tiem bauslības mācītājiem un farizejiem un sacīja: “‹Vai brīv sabatā dziedināt?›” Bet tie cieta klusu.
4Un, to ņēmis, Viņš to dziedināja un sūtīja projām.
5Pēc Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Kurš ir jūsu starpā, kam savs ēzelis vai vērsis iekrīt akā, un viņš to tūdaļ neizvilks svētā dienā.›”
6Un tie Tam nenieka uz to nevarēja atbildēt.
7Viņš arī viesiem teica kādu līdzību, nomanīdams, ka tie izraudzījās sēdēt jo augstā vietā, un uz tiem sacīja:
8“‹Kad tu no kāda topi kāzās lūgts, tad nesēdies augstākajā vietā, ka negadās jo cienīgāks nekā tu, kas arī no viņa lūgts,›
9‹Un ka tas, kas tevi un viņu lūdzis, nenāk uz tevi sacīt: dod šim vietas, un tad tev ar kaunu būs jāsēž zemākajā vietā.›
10‹Bet kad tu esi lūgts, tad ej un sēdies jo zemā vietā, ka tas, kas tevi lūdzis, nāk uz tevi sacīt: draugs, virzies augšām: tad tev būs gods priekš tiem, kas līdz ar tevi sēž pie galda.›
11‹Jo kas pats paaugstinājās, taps pazemots, un kas pats pazemojās, taps paaugstināts.›”
12Un Viņš sacīja arī uz to, kas Viņu bija aicinājis: “‹Kad tu azaidu vai vakariņu taisi, tad nelūdzi savus draugus, nedz savus brāļus, nedz savus radus, nedz bagātus kaimiņus, ka tie tevi atkal nelūdz, un tu savu atmaksu dabū.›
13‹Bet kad tu viesības dari, aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus.›
14‹Tad tu būsi svētīgs, jo tiem nav, ko tev atmaksāt; un tev taps atdots, kad taisnie augšām celsies.›”
15Bet viens no tiem, kas pie galda sēdēja, to dzirdējis, uz Viņu sacīja: “Svētīgs, kas maizi ēd Dieva valstībā.”
16Bet Viņš uz to sacīja: “‹Viens cilvēks lielu vakariņu sataisīja un lūdza daudzus pie tā.›
17‹Un viņš savu kalpu sūtīja ap vakariņa stundu, tiem aicinātiem sacīt: nāciet, jo visas lietas sataisītas.›
18‹Bet tie visi cits pēc cita iesāka attaisnoties.› ‹Pirmais uz to sacīja: es tīrumu esmu pircis, un man jānoiet, to apraudzīt; lūdzos, atvaino› ‹mani.›
19‹Un otrs sacīja: es pieci jūgus vēršu esmu pircis un noeju, tos apraudzīt; lūdzos, atvaino› ‹mani.›
20‹Un cits sacīja: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt.›
21‹Un kalps nāca un savam kungam to atsacīja; tad nama kungs tapa dusmīgs un sacīja uz savu kalpu: ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā.›
22‹Un kalps sacīja: kungs, tas ir padarīts, ko tu esi pavēlējis, bet vēl ir rūmes.›
23‹Un kungs sacīja uz kalpu: Izej uz lielceļiem un pie sētmalām un spiedi tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns.›
24‹Jo es jums saku, ka neviens no vīriem, kas bija aicināti, manu vakariņu nebaudīs.›”
25Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdz, un Viņš atgriezdamies uz tiem sacīja:
26“‹Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.›
27‹Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis.›
28‹Jo kurš ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un papriekš neapsēžās un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam būs padoma līdz pat galam?›
29‹Lai, kad pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk viņu apsmiet,›
30‹Sacīdami: Šis cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt.›
31‹Jeb kurš ķēniņš, karā iedams kauties ar citu ķēniņu, papriekš neapsēžās un neapdomājās, vai būs spēcīgs, iet pretī ar desmit tūkstošiem tam, kas viņam uziet ar divdesmit tūkstošiem?›
32‹Bet kad nav, tad viņš sūta vēsti, kamēr vēl ir tālu, un lūdz mieru.›
33‹Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis.›
34‹Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nelietīga, ar ko tad to darīs derīgu?›
35‹Tā neder ne zemei, ne sūdos. To izmet ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.›”