1Kad nu daudzi uzņēmušies sarakstīt stāstus par lietām, kas mūsu starpā tik tiešām notikušas,
2Tā kā tie mums ziņu devuši, kas no iesākuma paši tās redzējuši un Dieva vārda kalpi bijuši:
3Tad arī man likās labi esam, ka es visas šīs lietas no pirmā gala it smalki izmeklējis, pēc kārtas tev sarakstu, mans mīļais Teofil,
4Ka tu vari atzīt īsteno mācības patiesību, kas tev mācīta.
5Hērodus, Jūdejas ķēniņa, laikā bija viens priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva no Ārona meitām, un viņai vārds bija Elizabete.
6Un tie abi bija taisni Dieva priekšā, nenoziedzīgi staigādami iekš visiem Tā Kunga baušļiem un likumiem.
7Un tiem nebija neviena bērna; jo Elizabete bija neauglīga, un tie abi jau bija piedzīvojuši labu vecumu.
8Bet notikās, viņam svēto priestera darbu Dieva priekšā darot savā pienākamā kārtā,
9Tad pēc priesteru ieraduma viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt.
10Un viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.
11Bet viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams pie kvēpināšanas altāra labās puses.
12Un Zaharija to redzēdams izbijās, un bailes tam uznāca.
13Bet eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.
14Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi par viņa piedzimšanu priecāsies.
15Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers un vēl savas mātes miesās viņš taps piepildīts ar Svētu Garu.
16Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva.
17Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, atgriezdams tēvu sirdis pie bērniem un neklausīgos pie taisno gudrības, Tam Kungam sataisīt gatavus ļaudis.”
18Un Zaharija sacīja uz eņģeli: “Kā es to zināšu? Jo es esmu vecs, un mana sieva jau ir vecīga.”
19Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts ar tevi runāt un tev pasludināt šo prieka vēsti.
20Un redzi, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas notiks savā laikā.”
21Un ļaudis gaidīja uz Zahariju un brīnījās par viņa kavēšanos Dieva namā.
22Un ārā iznācis tas nevarēja uz tiem runāt, un tie nomanīja, ka viņš Dieva namā bija redzējis kādu parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.
23Un notikās, kad viņa kalpošanas dienas bija pabeigtas, tad viņš nogāja uz savām mājām.
24Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un paslēpās piecus mēnešus sacīdama:
25“Tā Tas Kungs man ir darījis tanīs dienās, kad Viņš mani uzlūkojis, no manis atņemt manu kaunu starp cilvēkiem.”
26Un sestā mēnesī eņģelis Gabriēls no Dieva tapa sūtīts uz Galilejas pilsētu ar vārdu Nacarete
27Pie jumpravas, kas bija saderēta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jumpravas vārds bija Marija.
28Un pie tās ienācis eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi, tu augsti teicama starp sievām.”
29Bet viņa to redzēdama iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis, kas tā par sveicināšanu?
30Un eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.
31Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.
32Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu.
33Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.”
34Bet Marija sacīja uz eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es no vīra nezinos.”
35Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls.
36Un redzi, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arīdzan ir grūta ar dēlu un iet tagad sestā mēnesī, kurai tāda slava, ka esot neauglīga.
37Jo Dievam nekāda lieta nav neiespējama.”
38Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” Un eņģelis no tās aizgāja.
39Un Marija cēlās tanīs dienās un steidzās iet pār kalniem uz vienu pilsētu iekš Jūda,
40Un iegāja Zaharijas namā un sveicināja Elizabeti.
41Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicināšanu dzirdēja, tad bērniņš uzlēca viņas miesās, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna.
42Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām un augsti teicams ir tavas miesas auglis.
43Un kā tas man notiek, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
44Jo redzi, tikko tavas sveicināšanas balss manās ausīs atskanēja, tad bērniņš manās miesās ar līksmību uzlēca.
45Un svētīga tu, kas esi ticējusi, jo tas taps piepildīts, kas tev no Tā Kunga sacīts.”
46Un Marija sacīja: “Mana dvēsele teic augsti To Kungu,
47Un mans gars priecājās par Dievu, manu Pestītāju.
48Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu.
49Jo Tas Spēcīgais lielas lietas pie manis darījis; un svēts ir Viņa Vārds.
50Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.
51Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izkaisījis, kas ir lieli savā sirds prātā.
52Viņš varenos nogrūdis no augstiem krēsliem, un pacēlis pazemīgos.
53Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.
54Viņš uzņēmis Savu kalpu Israēli un pieminējis Savu žēlastību,
55Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa bērniem mūžīgi.”
56Un Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām.
57Un Elizabetes laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu.
58Un viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Tas Kungs lielu žēlastību pie tās bija darījis, un tie priecājās līdz ar viņu.
59Un notikās astotā dienā, tad tie nāca, bērniņu apgraizīt, un pēc viņa tēva vārda to sauca (par) Zahariju.
60Un viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, bet to būs nosaukt Jānis.”
61Un tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.”
62Un tie prasīja zīmes no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauc.
63Un tas galdiņu prasījis rakstīja tā: viņa vārds ir Jānis. Par to visi brīnījās.
64Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle tapa atraisīta, un tas runāja, Dievu slavēdams.
65Un izbailes uznāca visiem kaimiņiem, un visa šī lieta tapa zināma pa visiem Jūdu zemes kalniem.
66Un visi, kas to dzirdēja, to ņēma pie sirds un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu? Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.”
67Un viņa tēvs Zaharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja:
68“Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Viņš Savus ļaudis piemeklējis un pestījis.
69Un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā.
70Kā Tas pirmajos laikos runājis caur Savu svēto praviešu muti;
71Ka Viņš mūs pestītu no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst;
72Un parādītu žēlastību mūsu tēviem un pieminētu Savu svēto derību
73Un stipro solīšanu, ko Viņš mūsu tēvam Ābrahāmam ir zvērējis, mums dot,
74Ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bez bailības kalpojam
75Iekš svētības un taisnības Viņa priekšā visu savu mūžu.
76Un tu, bērniņ, tapsi nosaukts par Visuaugstākā pravieti; un tu Tam Kungam iesi priekšā, Viņa ceļus sataisīt,
77Un Viņa ļaudīm dot pestīšanas atzīšanu uz grēku piedošanu,
78Mūsu Dieva sirsnīgas žēlastības dēļ caur ko Auseklis no augstības mūs apraudzījis;
79Ka tas tiem atspīdētu, kas sēž tumsībā un nāves ēnā, un mūsu kājas atgrieztu uz miera ceļu.”
80Un bērniņš auga un garā stiprinājās, un bija tuksnesī līdz dienai, kad tas parādījās priekš Israēla ļaudīm.