📖 Ījaba grāmata 9
-
1
Ījabs atbildēja un sacīja:
-
2
Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
-
3
Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
-
4
Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
-
5
Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
-
6
Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
-
7
Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
-
8
Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
-
9
Viņš radījis Lielo Lāci, Orijonu un Sietiņu un zvaigznes pret dienas vidu.
-
10
Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
-
11
Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
-
12
Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
-
13
Dievs neaptur Savas dusmas, vareno palīgi apakš Viņa lokās.
-
14
Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
-
15
Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
-
16
Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
-
17
Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
-
18
Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
-
19
Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
-
20
Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
-
21
Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
-
22
Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
-
23
Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izmisumu.
-
24
Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
-
25
Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
-
26
Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
-
27
Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
-
28
Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
-
29
Ja man būs vainīgam būt, — kāpēc tad man velti nodarboties?
-
30
Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
-
31
Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
-
32
Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
-
33
Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
-
34
Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēšana lai mani neiztrūcina. —
-
35
Tad es runāšu un priekš Viņa nebīšos, jo es neesmu tāds pie sevis paša, (kā jūs domājat).