📖 Ījaba grāmata 7
-
1
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
-
2
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
-
3
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
-
4
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
-
5
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
-
6
Manas dienas ir ātrākas nekā audēja spole un beidzās bez nekādas cerības.
-
7
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
-
8
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
-
9
Mākonis iznīkst un aiziet, — tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām.
-
10
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
-
11
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
-
12
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka Tu ap mani noliec vakti?
-
13
Kad es saku: mana gulta mani iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
-
14
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
-
15
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāk mirt nekā tā izģinst.
-
16
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
-
17
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
-
18
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
-
19
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
-
20
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
-
21
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.