📖 Ījaba grāmata 37
-
1
Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
-
2
Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
-
3
Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
-
4
Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
-
5
Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
-
6
Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
-
7
Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
-
8
Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
-
9
No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
-
10
Caur Stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
-
11
Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izpleš Savus ugunīgos padebešus.
-
12
Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
-
13
Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
-
14
Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā Stiprā Dieva brīnumus.
-
15
Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
-
16
Vai tu zini padebešu lidināšanos, Visuzinātāja brīnumus?
-
17
Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
-
18
Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spogulis?
-
19
Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
-
20
Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
-
21
Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
-
22
No ziemeļiem nāk zelts, — bet Dievs mājo bijājamā godībā.
-
23
To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
-
24
Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.