📖 Ījaba grāmata 31
-
1
Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.
-
2
Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību Visuvarenais no debesīm?
-
3
Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?
-
4
Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?
-
5
Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, —
-
6
Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.
-
7
Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:
-
8
Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.
-
9
Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,
-
10
Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.
-
11
Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.
-
12
Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu.
-
13
Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:
-
14
Ko es tad varētu darīt, kad Stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?
-
15
Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis (viena veida)?
-
16
Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,
-
17
Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, —
-
18
Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, —
-
19
Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;
-
20
Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;
-
21
Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:
-
22
Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.
-
23
Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.
-
24
Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;
-
25
Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;
-
26
Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,
-
27
Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);
-
28
Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.
-
29
Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.
-
30
Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, —
-
31
Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?
-
32
Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi —
-
33
Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī
-
34
Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm —
-
35
Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!
-
36
Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.
-
37
Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet —
-
38
Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,
-
39
Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:
-
40
Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.