📖 Ījaba grāmata 30
-
1
Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.
-
2
Viņu roku spēku kur es to liktu? Viņu zaļums un krietnums bija iznīcis.
-
3
Kas trūkuma un bada pēc vientuļi bija, un bēga uz tukšām, tumšām posta un izpostītām vietām.
-
4
Tie nātres izplūca pie krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.
-
5
No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.
-
6
Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, un zemes un akmeņu caurumos.
-
7
Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,
-
8
Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!
-
9
Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.
-
10
Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.
-
11
Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.
-
12
Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.
-
13
Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.
-
14
Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.
-
15
Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.
-
16
Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.
-
17
Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.
-
18
Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.
-
19
Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.
-
20
Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.
-
21
Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.
-
22
Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.
-
23
Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.
-
24
Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.
-
25
Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?
-
26
Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.
-
27
Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.
-
28
Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.
-
29
Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.
-
30
Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.
-
31
Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.