📖 Ījaba grāmata 29
-
1
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
-
2
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
-
3
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
-
4
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
-
5
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
-
6
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
-
7
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus (laukuma);
-
8
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
-
9
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
-
10
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
-
11
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
-
12
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
-
13
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
-
14
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
-
15
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
-
16
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
-
17
Es salauzīju netaisnā dzerokļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
-
18
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
-
19
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
-
20
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. —
-
21
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
-
22
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
-
23
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
-
24
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
-
25
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.