📖 Ījaba grāmata 27
-
1
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
-
2
Tik tiešām kā Dievs dzīvs, kas man taisnību neizspriež, un Visuvarenais, kas manu dvēseli apbēdinājis —
-
3
Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un gars no Dieva manās nāsīs —
-
4
Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus.
-
5
Es nebūt nevaru teikt, ka jums taisnība; kamēr man dvaša zūd, es aizstāvēšu savu nenoziedzību.
-
6
Es turēšos stipri pie savas taisnības un no tās neatlaidīšos; mana sirds mani nekož manu dienu pēc.
-
7
Manam ienaidniekam būs palikt par blēdi, un manam pretiniekam par netaisnu.
-
8
Jo kāda ir blēdnieka cerība, kad Dievs atņem un aizrauj viņa dvēseli?
-
9
Vai Dievs klausīs viņa saukšanu, kad viņam uznāk bēdas?
-
10
Jeb vai viņš var prieku dabūt pie Visuvarenā, vai viņš Dievu var piesaukt ikkatrā laikā?
-
11
Es jums mācīšu, kāda ir Dieva roka; kāds Visuvarenā padoms, to negribu slēpt.
-
12
Redzi, jūs visi to redzat, kāpēc tad jūs domājiet tukšas domas?
-
13
Šī ir bezdievīga cilvēka alga pie Dieva un varas darītāju daļa, ko tie no Visuvarenā dabūs.
-
14
Ja tam daudz bērnu, tad zobens nāk pār tiem, un viņa pēcnākamie nepaēdīs maizes.
-
15
Viņa atlikušos mēris liek kapā, un viņa atraitnes nedabū raudāt.
-
16
Kad viņš naudu sakrāj kā pīšļus un drēbes sagādā kā mēslus,
-
17
Tad viņš gan sagādā, bet taisnie tās apvilks, un nenoziedzīgie dalīs to naudu.
-
18
Viņš uztaisījis savu namu kā kode un kā gans uztaisa būdu.
-
19
Bagāts tas apgūlās, un tad nekad vairs; viņš atdara savas acis, un nav vairs nekas.
-
20
Bailība tam uzbrūk kā ūdens, naktī viņu aizrauj viesulis.
-
21
Austriņa vējš viņu aizrauj, ka tas aiziet, un aizpūš viņu no savas vietas.
-
22
(Dievs) šauj uz viņu un netaupa, no Viņa rokas tas bēg šurpu turpu.
-
23
Par to sasit plaukstas un to aizsvilpo no viņa vietas.