📖 Ījaba grāmata 19
-
1
Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
-
2
Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
-
3
Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
-
4
Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
-
5
Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
-
6
Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani satvēris ar Savu tīklu.
-
7
Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
-
8
Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām takām Viņš licis tumsību.
-
9
Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
-
10
Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
-
11
Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
-
12
Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
-
13
Manus brāļus Viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
-
14
Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
-
15
Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
-
16
Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
-
17
Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
-
18
Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
-
19
Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
-
20
Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
-
21
Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
-
22
Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
-
23
Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
-
24
Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
-
25
Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
-
26
Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
-
27
Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. — Mana sirds iekš manis ilgojās.
-
28
Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
-
29
Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.