📖 Ījaba grāmata 17
-
1
Mans gars ir vājš, manas dienas nodzisušas, kaps man ir klāt.
-
2
Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.
-
3
Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos!
-
4
Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi.
-
5
Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.
-
6
Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā.
-
7
Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna.
-
8
Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.
-
9
Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā.
-
10
Tad nu jūs visi nāciet, tik (nāciet) atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.
-
11
Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.
-
12
Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klāt.
-
13
Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu.
-
14
Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu.
-
15
Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?
-
16
Kapā tā nogrims, kad it visiem pīšļos būs dusa.