📖 Ījaba grāmata 14
-
1
Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
-
2
Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
-
3
Un par tādu Tu atveri Savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
-
4
Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
-
5
Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
-
6
Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
-
7
Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
-
8
Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
-
9
Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
-
10
Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, — un kur nu ir?
-
11
Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
-
12
Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
-
13
Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu!
-
14
Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
-
15
Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
-
16
Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
-
17
Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
-
18
Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
-
19
Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
-
20
Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
-
21
Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, arī to viņš no tiem nesamana.
-
22
Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.