📖 Ījaba grāmata 10
-
1
Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
-
2
Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
-
3
Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
-
4
Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
-
5
Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
-
6
Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
-
7
Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
-
8
Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
-
9
Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
-
10
Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
-
11
Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
-
12
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
-
13
Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
-
14
Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
-
15
Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
-
16
Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
-
17
Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
-
18
Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
-
19
Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
-
20
Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
-
21
Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
-
22
Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.