1Un pirmā mēnesī visa Israēla bērnu draudze nāca Cin tuksnesī, un tie ļaudis apmetās Kādešā, un Mirjame tur nomira un tapa tur aprakta.
2Un tai draudzei nebija ūdens; tad tie sapulcējās pret Mozu un pret Āronu.
3Un tie ļaudis strīdējās ar Mozu un runāja sacīdami: kaut būtu bojā gājuši, kad mūsu brāļi bojā gāja priekš Tā Kunga!
4Kāpēc jūs esat veduši Tā Kunga draudzi uz šo tuksnesi, ka še mums un mūsu lopiem jāmirst?
5Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes zemes un mūs atveduši šai posta vietā? tā nav sējama vieta, nedz vīģu nedz vīnu dārzu nedz granātābolu vieta, te arī ūdens nav, ko dzert.
6Tad Mozus un Ārons gāja no tās draudzes pie saiešanas telts durvīm un metās uz savu vaigu; un Tā Kunga godība viņiem parādījās.
7Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
8Ņem zizli un sapulcini draudzi, tu un Ārons, tavs brālis, un runājiet uz klinti priekš viņu acīm, tad tā dos ūdeni; tā tu viņiem izdabūsi ūdeni no klints un dzirdināsi draudzi un viņas lopus.
9Tad Mozus ņēma zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis.
10Un Mozus un Ārons sapulcēja draudzi pie klints, un viņš uz tiem sacīja: klausāties jel, jūs pārgalvji, vai mēs jums izdabūsim ūdeni no šīs klints?
11Tad Mozus pacēla savu roku un sita klinti ar savu zizli divreiz, tad iznāca daudz ūdens ārā, tā ka draudze un viņas lopi dzēra.
12Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu, tādēļ ka jūs Man neesat ticējuši un Mani neesat svētījuši priekš Israēla bērnu acīm, tādēļ jūs šo draudzi neievedīsiet tai zemē, ko Es tiem esmu devis.
13Šis ir tas Meribas (strīdus) ūdens, kur Israēla bērni ar To Kungu strīdējās, un Viņš pie tiem svēts parādījās.
14Tad Mozus sūtīja vēstnešus no Kādešas pie Edoma ķēniņa: tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas tās bēdas, kas mums uzgājušas,
15Ka mūsu tēvi ir nogājuši uz Ēģiptes zemi, un ka mēs ilgu laiku esam dzīvojuši Ēģiptes zemē, un ka ēģiptieši mums un mūsu tēviem ir ļaunu darījuši.
16Tad mēs brēcām uz To Kungu, un Viņš klausīja mūsu balsi un sūtīja eņģeli un mūs izveda no Ēģiptes zemes, un redzi, mēs esam Kādešas pilsētā tavu robežu malā.
17Ļauj mums iet caur tavu zemi; mēs neiesim pār druvām, ne caur vīna dārziem, nedz dzersim ūdeni no akām, pa lielceļu mēs iesim un negriezīsimies ne pa labo ne pa kreiso roku, tiekams būsim izgājuši caur tavām robežām.
18Bet Edoms uz to sacīja: tev nebūs iet caur mums, citādi es tev iziešu pretī ar zobenu.
19Tad Israēla bērni sacīja uz viņu: pa lielceļu mēs iesim, un ja dzersim no tava ūdens, mēs ar saviem lopiem, tad par to dosim maksu; cita nekā negribam kā kājām iet cauri.
20Un viņš sacīja: tev nebūs iet cauri! Un Edoms viņam izgāja pretī ar varenu pulku un stipru roku.
21Tā Edoms Israēlim aizliedza un viņam neļāva iet caur savām robežām; un Israēls griezās nost no viņa.
22Un tie aizgāja no Kādešas, un visa Israēla bērnu draudze nāca pie Hora kalna.
23Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu pie Hora kalna, pie Edoma zemes robežām, sacīdams:
24Āronam būs tapt piepulcinātam pie saviem ļaudīm, jo viņš nenāks tai zemē, ko Es dodu Israēla bērniem, tāpēc ka jūs Manam vārdam esat pretī turējušies pie strīdus ūdens.
25Ņem Āronu un viņa dēlu Eleazaru, un ved tos augšā uz Hora kalnu.
26Un novelc Āronam viņa drēbes un apvelc tās Eleazaram, viņa dēlam, jo Ārons tur taps piepulcināts un nomirs.
27Tad Mozus darīja, itin kā Tas Kungs bija pavēlējis. Un tie uzkāpa uz Hora kalnu priekš visas draudzes acīm.
28Un Mozus Āronam novilka viņa drēbes un tās apvilka Eleazaram, viņa dēlam.
29Un Ārons tur nomira, tā kalna galā; tad Mozus un Eleazars nāca no kalna zemē. Kad nu visa draudze redzēja Āronu esam nomirušu, tad viss Israēla nams Āronu apraudāja trīsdesmit dienas.