1Un tas augstais priesteris sacīja: “Vai tas tā ir?”
2Bet viņš sacīja: “Vīri, brāļi un tēvi, klausāties! Tas godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms Hāranā mājoja,
3Un sacīja uz viņu: izej no savas zemes un no saviem radiem un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.
4Tad viņš no Kaldeju zemes izgājis mājoja Hāranā; un pēc, kad viņa tēvs bija nomiris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojiet,
5Un viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, pat ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot un viņa dzimumam pēc viņa, kad viņam bērnu vēl nebija.
6Bet Dievs tā runāja: tavs dzimums būs piedzīvotājs svešā zemē un piespiests pie kalpošanas un grūti vārdzināts četrsimt gadus.
7Un to tautu, kam tie kalpos, Es gribu sodīt, Dievs sacīja; un pēc tam tie izies un Man kalpos šinī vietā.
8Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību. Un tā viņš dzemdināja Īzaku un to apgraizīja astotā dienā, un Īzaks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus.
9Un vectēvi apskauda un pārdeva Jāzepu uz Ēģiptes zemi; un Dievs bija ar viņu,
10Un to izglāba no visām viņa bēdām un tam deva žēlastību un gudrību Faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par valdītāju pār Ēģiptes zemi un visu savu namu.
11Bet bads nāca un lielas bēdas pār visu Ēģiptes un Kanaāna zemi; un mūsu tēvi neatrada barības.
12Un Jēkabs dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, izsūtīja mūsu tēvus pirmo reiz.
13Un otru reiz Jāzeps no saviem brāļiem tapa pazīts, un Jāzepa radi Faraonam kļuva zināmi.
14Un Jāzeps sūtīja un ataicināja savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit un piecas dvēseles.
15Un Jēkabs nogāja uz Ēģiptes zemi un nomira, viņš un mūsu tēvi,
16Un tapa pārvesti uz Šehemi un tai kapā ielikti, ko Ābrahāms ar sudraba maksu bija pircis no Hamora bērniem Šehemē.
17Bet kad tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis, tad tie ļaudis auga un vairojās Ēģiptes zemē,
18Tiekams cits ķēniņš cēlās, kas Jāzepu nepazina.
19Šis mūsu tautai ar viltu uzmācās un mūsu tēviem ļaunu darīja, tā ka viņiem savi mazie bērniņi bija jāizmet laukā, lai tie nepaliktu pie dzīvības.
20Tai laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams un tapa audzināts trīs mēnešus sava tēva namā.
21Un kad tas bija izlikts laukā, tad Faraona meita to uzņēma un to uzaudzināja sev pašai par dēlu.
22Un Mozus tapa mācīts visā ēģiptiešu gudrībā un bija spēcīgs vārdos un darbos.
23Kad nu viņš bija četrdesmit gadus vecs, tad tas savā sirdī apņēmās, apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus.
24Un redzēdams, ka viens netaisnību cieta, viņš pārstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, un nosita Ēģiptieti.
25Un viņš domāja, ka viņa brāļi nomanīšot, ka Dievs caur viņa roku tiem dodot pestīšanu. Bet tie to nesaprata.
26Un otrā dienā viņš tiem piestājās, kad tie bārās un tos skubināja uz mieru sacīdams: vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs viens otram pāri darāt?
27Bet tas, kas savam tuvākam pāri darīja, viņu atgrūda sacīdams: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu pār mums?
28Vai tu mani arīdzan gribi nokaut, kā tu vakar to Ēģiptieti esi nokāvis?
29Un Mozus šī vārda dēļ bēga un piemita Midiāna zemē, kur viņš divus dēlus dzemdināja.
30Un kad četrdesmit gadi bija pagājuši, tad Tā Kunga eņģelis Sinaī kalna tuksnesī viņam parādījās degošā ērkšķu krūmā.
31Un Mozus to redzēdams, brīnījās par to parādīšanu, un kad tas piegāja to aplūkot, tad Tā Kunga balss uz viņu notika:
32“Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus sāka drebēt un nedrīkstēja tur skatīties.
33Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Noauni kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.
34Es redzēdams esmu redzējis Savu ļaužu grūtumu Ēģiptes zemē, un dzirdējis viņu nopūšanos un nolaidies tos izglābt; un nu nāc, Es tevi sūtīšu uz Ēģiptes zemi.”
35Šo Mozu, ko tie bija aizlieguši sacīdami: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu? Šo Dievs sūtījis par virsnieku un pestītāju caur tā eņģeļa roku, kas tam bija parādījies ērkšķu krūmā.
36Šis viņus ir izvedis, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un sarkanā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus.
37Šis ir tas Mozus, kas uz Israēla bērniem sacīja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, jums no jūsu brāļiem cels vienu pravieti tā kā mani; To jums būs klausīt.”
38Šis pie tās draudzes tuksnesī bija ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaī kalnā, un bija ar mūsu tēviem; un saņēma dzīvus vārdus, mums tos dot;
39Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atmeta un savās sirdīs atgriezās uz Ēģiptes zemi,
40Sacīdami uz Āronu: taisi mums dievus, kas mūsu priekšā ies; jo mēs nezinām, kas ir noticis šim Mozum, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes.
41Un tie taisīja tanīs dienās vienu teļu un pienesa elkadievam upurus un priecājās par savu roku darbiem.
42Bet Dievs novērsās un tos nodeva kalpot debess spēkam, itin kā ir rakstīts praviešu grāmatā: vai tu Israēla nams šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis kaujamus un citus upurus?
43Un jūs esat pieņēmuši Moloha dzīvokli un sava dieva, Remfana, zvaigzni, bildes, ko esat taisījuši, tās pielūgt; un Es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.
44Tā liecības telts bija pie mūsu tēviem tuksnesī, itin kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, to taisīt pēc priekšzīmes, ko viņš bija redzējis;
45To dabūjuši, mūsu tēvi ar Jozua to arī ieveda zemē, kas pagāniem bija, kurus Dievs ir izdzinis mūsu tēvu priekšā līdz Dāvida dienām.
46Šis žēlastību atrada Dieva priekšā un ilgojās Jēkaba Dievam dzīvokli atrast.
47Un Salamans Viņam namu uztaisīja.
48Bet Visuaugstākais nedzīvo namos, kas rokām taisīti, itin kā pravietis saka:
49“Debess ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsiet, tā saka Tas Kungs, jeb kura ir Mana dusas vieta?
50Vai Mana roka nav šo visu taisījusi?”
51Jūs stūrgalvīgie un sirdīs un ausīs neapgraizītie, jūs allažiņ Svētam Garam pretī stāvat, tā kā jūsu tēvi, tā arī jūs!
52Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāvuši tos, kas par Tā Taisnā atnākšanu papriekš sludināja; Šim jūs tagad esat palikuši par nodevējiem un slepkavām,
53Jūs, kas bauslību caur eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.”
54Kad tie to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī un tie sakoda zobus pret viņu.
55Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas,
56Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un To Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.
57Bet tie ar skaņu balsi brēkdami aizturēja savas ausis un visi kopā viņam uzmācās virsū,
58Un to izmeta no pilsētas ārā un nomētāja ar akmeņiem; un liecinieki savas drēbes nolika pie viena jaunekļa kājām, kam vārds bija Sauls.
59Un tie ar akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu!
60Un ceļos mezdamies tas sauca ar skaņu balsi: Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! Un to sacījis viņš aizmiga.